Foto: Kristaps Kalns, Dienas mediji
Par valsts attieksmi pret patēriņa kredītu izniedzējiem un dažādām pieejām sabiedrības informēšanā ar Ekonomikas ministrijas parlamentāro sekretāru Jāni Upenieku un 4finance Latvia mārketinga vadītāju Hariju Poikānu sarunājas Romāns Meļņiks
Izskatās, ka jau krietnu laiku valsts Patērētāju tiesību aizsardzības centra (PTAC) personā ir uzsākusi tādu kā karu pret nebanku kredītiestādēm. Kas tam pamatā?
Jānis Upenieks. Ir labā ziņa, ka ekonomika aug, tā aug stabili, šobrīd cilvēkiem atgriežas gan pirktspēja, gan arī spēja un vēlme aizņemties, lai iegūtu kādas lietas, ko dzīvē vēlējušies. Tāpēc šobrīd, ņemot vērā pagātnes mācības, kādas bija trekno gadu beigās ar hipotekārajiem kredītiem, ministrija un PTAC uzskata, ka ir īstais laiks, kad runāt par prātīgu, apdomīgu aizņemšanos. Proti, nevis tikai par to labo pusi, kad mēs saņemam produktu vai pakalpojumu un ko ar to varam iegūt, bet atgādināt, uzsvērt, ar ko, aizņemoties naudu, ir jārēķinās un kādas problēmas pēc tam var būt.
Bet signāls, kas jaušams no PTAC nupat uzsāktās kampaņas, ir negatīvs – visi kredīti ir parādi, tātad aizņemties principā ir slikti. Vai uz to tik viennozīmīgi var reducēt?
U. Tā gluži nav. Interneta lapā Parads.lv, kas izveidota sabiedrības informēšanai, ir sadaļa, kur atgādināts, kas ir tie faktori, ko pirms aizņemšanās izvērtēt – vai es varēšu atdot, vai man šo preci patiešām vajag, vai tieši tik daudz utt. Es arī esmu dzirdējis diskusiju, ka tā ir vēršanās pret kādu konkrēti, es teiktu: nē, te nav uzstādījuma pret nebanku kreditētājiem vai bankām, šeit galvenā doma, ka mums jāpalielina cilvēku finanšu pratība, spēja analizēt, noteikt, ko pašam vajag, ko nevajag. Patērētājs ir tas, kuru vēlamies aizsargāt, viņu informējot, kā jau teicu, neatkarīgi no tā, kur viņš aizņemas finanšu līdzekļus. Mums ir gan bankas, kas piedāvā patēriņa kreditēšanas produktus caur internetbankām, ir nebanku kredītdevēji, tāpat ir nebanku kredītdevēji, kuri noformējušies kā bankas...
Formāli ir bankas, bet pelna ar ātrajiem kredītiem?
U. Jā. Tās pamatā ir ārvalstu banku filiāles.
Nupat vienas lielas bankas interneta lapā pamanīju reklāmu «Patēriņa kredīts bez izsniegšanas maksas », «visātrāk atbildi saņemsi mūsu lietotnē».
U. Kā jau teicu, no ministrijas nav uzstādījuma vērsties pret kādu konkrētu finansētāju. Šādus pakalpojumus piedāvā arī bankas, arī to piedāvājumi tiek monitorēti. Un arī šobrīd PTAC ir vairākas sūdzības, tās tiek izskatītas, par banku sniegtajiem pakalpojumiem, to kvalitāti.
Satraukumu par PTAC kampaņu jau pauduši Latvijas Alternatīvo finanšu pakalpojumu asociācijas biedri.
Harijs Poikāns. Lai ir izglītots patērētājs īstenībā ir arī mūsu, kā jebkura uzņēmēja mērķis. Bet par šo kampaņu runājot, ir divējādas sajūtas. Redzam, ka kampaņa balstās ne visai korektā pētījumā. Ir ņemts 1005 respondentu vērtējums, no tiem tikai 18,67% jeb kādi 187 ir tie, kuri izmantojuši nebanku aizdevēju pakalpojumus pēdējo trīs gadu laikā. Arī jautājumi pamatā vērsti nevis uz to, lai izzinātu šo cilvēku pieredzi, bet gan sajūtas par to, kāpēc cilvēki izvēlas ātros kredītus. Uz to balstoties, sagatavota 70 tūkstošu eiro vērta kampaņa. Tas dara mūs uzmanīgus. Savukārt saistībā ar izglītošanu, protams, kā es iepriekš minēju, tas ir mūsu mērķis. Jau pirms diviem gadiem esam izveidojuši portālu Aiznemiesatbildigi.lv, kur ir iespējams iepazīties ar vairākiem desmitiem rakstu par to, kā pareizi aizņemties, kā izvērtēt, vajag vai nevajag aizņemties, kā salīdzināt kredītu izmaksas, kā salīdzināt līgumu nosacījumus utt. Arī 4finance ir izstrādājis atbildīgas aizņemšanās kampaņu, mēs to jau ar 5. februāri esam sākuši, tātad dažas dienas pat pirms PTAC kampaņas. Iepriekš līdzīgu kampaņu realizējām pirms diviem gadiem, kad izveidojām pieminēto interneta resursu un sākām strādāt pie klientu padziļinātas izglītošanas.
Kas liedz valstij un uzņēmējiem vai vismaz valstij un nozares nevalstiskajai organizācijai šādu kampaņu rīkot kopīgi, ja mērķi vienoti?
P. Pagājušā gada septembrī PTAC izsludināja tenderi par šo kampaņu. Mēs kopā ar asociāciju vērsāmies pie PTAC, bijām uz tikšanos, runājām par kampaņas mērķi, to, ka mēs labprāt piedalītos šajā kampaņā. Gan ar savām zināšanām, pieredzi, gan arī ar papildu investīcijām reklāmā, lai varētu šo kampaņu padarīt vēl pamanāmāku, līdz ar to attiecīgi izglītot lielāku patērētāju loku. Atbildi uz šo aicinājumu mēs nesaņēmām.
Kā to skaidro valsts pārstāvis?
U. Par sadarbības piedāvājumu vēl šodien aprunājos ar PTAC vadītāju – jā, šāds piedāvājums bija, bet PTAC palika pie nostājas, ka šī kampaņa ir nozari sakārtojoša, bet vienlaikus savā ziņā arī nozari ierobežojoša, tāpēc, lai nebūtu pārmetumu par kāda partnera ieinteresētību vai strādāšanu par labu kādam šīs nozares spēlētājam, PTAC pieņēma, ka šajā gadījumā mērķis ir visu patērētāju izglītošana, tāpēc izvēlējās pats veidot kampaņu. Bet vēl par pētījumu. To veica nevis pats PTAC – tas bija pasūtīts Latvijas Universitātes speciālistiem, kas ir eksperti anketēšanas jautājumos. Nosacījumos bija, ka jāaptaujā vismaz 1000 respondentu, no kuriem vismaz 300 jābūt tādiem, kas ņēmuši ātros kredītus. Šodien pētījumā skatījos, ka kredītņēmējs bijis 301.
Saprotu, ka mazākais cipars izriet no atbildēm uz jautājumu, kur cilvēki aizņēmušies, bet lielākais ierakstīts pētījuma «pasītē».
P. Pat ja nevis 187, bet 301 respondents, tas tik un tā nav pietiekami objektīvs skaits jebšu reprezentatīva izlase, lai novērtētu vidējo līmeni Latvijā, attiecīgi iegūtu vidējā klienta portretu. Bet saistībā ar kampaņu – mūsu mērķis ir viens – izglītots patērētājs. Es neredzu šeit nekādus šķēršļus, lai veidotu izglītojošu kampaņu sadarbībā. Ja tā būtu asociācijas un PTAC kampaņa, neviens no produktu zīmoliem praktiski neparādītos šajā komunikācijā. Tādas kampaņas jau savulaik ir veidotas, protams, ar citiem vēstījumiem.
Jārēķinās arī ar to, ka šādas izglītojošas reklāmas cilvēki redz vienīgi tad, kad attiecīgā tēma viņiem aktuāla. Taču, ja, piemēram, steidzīgi nepieciešams aizdevums, jo sabojājusies veļasmašīna vai neizieta apskate automašīnai un kaut kas jālabo, nav laika ilgi pētīt pamācības – cilvēks skatās, kur pie naudas var tikt lētāk un ātrāk. Līdz ar to klienta maksātspējas, aizņēmuma pamatotības vērtējums tomēr vairāk laikam ir aizdevēja ziņā?
P. Saistībā ar šo arī esam veikuši daudzus pētījumus. Pētām mūsu klientu, pētām sabiedrības viedokli. Tā nepieciešamība pēc naudas tiešām pārsvarā ir saistīta ar akūtām vajadzībām. Pēc mūsu statistikas 4finance izsniedz kredītus tikai 30% no pieprasījumiem. Attiecīgi – ja mums piesakās 100 klientu, saskaņā ar vidējo statistiku aptuveni 70 gadījumos no tiem mēs konstatējam, ka aizdot naudu būtu nedroši, un atsakām. Tos tad tiecamies izglītot par to, ka ir jāizvērtē aizdevuma nepieciešamība, tā atdošanas iespējas, jāmācās plānot savas finanses. To ņemot vērā, cilvēki nākotnē varēs atgriezties pie mums un, iespējams, saņemt vēlamo aizdevumu. Savukārt saistībā ar PTAC kampaņu un interneta lapas Parads.lv vēstījumu man ienāca prātā viens piemērs – tas ir tāpat kā pateikt, ka sniegs ir kaut kas viennozīmīgi slikts, jo tad ārā ir auksts, liela iespēja, ka drēbes un apavi samirks utt., bet uz to pašu taču var paskatīties arī kā uz iespēju – var iet slēpot, slidot, izbaudīt citus ziemas priekus. Līdz ar to jārunā arī par to, cik ļoti šāda tipa kampaņa tiešām izglītos patērētāju. Jo pateikt, ka parāds ir kas slikts, ir viena lieta, bet svarīgi arī, lai cilvēki saprot, kādi ir riski, kas jādara, lai tos mazinātu. Tas ir jau sarežģītāk, bet vienlaikus būtu arī noderīgāk.
U. Lielā mērā mūsu virziens saskan, jo galvenais mērķis ir izglītot patērētāju, lai viņš aizņemas prātīgāk. Un šī interneta lapa jau nevēsta, ka kredīti ir slikti – ar vēstījumu, ka tas ir parāds, tiek pievērsta uzmanība lapā esošajiem jautājumiem, ko katram izvērtēt. Ja kredīts nepieciešams būtiskām vajadzībām, tiešām, ja veļasmašīna saplīsa, steidzami vajag jaunu, vai auto apskate nav izieta, bet braucamais ikdienā ļoti nepieciešams, skaidrs, ka šie ir argumenti, kas iztur kritiku. Bet tik un tā svarīgi, lai cilvēks apstiprina, ka, sevi nemānot, ir izvērtējis visus plusus un mīnusus, tāpat, ka viņam ir stabili un labi ienākumi utt. Lai ir šis checklist jeb kontrolsaraksts, kam cilvēks, kurš grib aizņemties, savā galvā iziet cauri. Pretī ir mīnusi, kas kā trauksmes signāli liek apdomāt, ka varbūt aizņemties nevajag. Piemēram, ja ir tā, ka nevaru atdot kredītu, tāpēc paņemšu citu, lai atdotu iepriekšējo – tas ievelk aplī, tā vietā vajadzētu domāt, kā atrisināt situāciju, ka izdevumi lielāki par ienākumiem – to nevar risināt ar jaunu un jaunu aizņemšanos, drīzāk jādomā, kā samazināt izdevumu sadaļu. Līdz ar to šīs lapas uzdevums ir mudināt cilvēkus domāt reāli, jo aizdevēju reklāmās pārsvarā redzam saulainās zemes, lieliskās mašīnas u. tml., bet tur neparāda to otro pusi. Tādā ziņā es arī pozitīvi skatos uz lapā publicēto kalkulatoru, kas varbūt nosacīti ar nelielu humora devu ļauj izvērtēt aizdevuma cenu. Ja es, piemēram, vēlos šodien nopirkt jaku nevis par 50, bet gan 500 eiro, cik man galu galā tā izmaksās ar visiem procentiem un cik papildu darba stundas man būs jāstrādā, lai šo naudu, kas jāmaksā aizdevējam, nopelnītu. Situācijā, kad aizdevumu reklāmas redzam teju vai nepārtraukti – gan dažādās lapās internetā, gan televīzijā utt. –, finanšu pratības celšana ir liels izaicinājums, tādēļ par to vairāk un vairāk jārunā. Un kas šajā kontekstā – mums pagājušajā nedēļā Saeimā komisiju kopsēdē bija jautājums par kompetencēs balstītu izglītību, un ļoti labi, ka jaunajā izglītības saturā viena no tēmām, kas tiks iekļauta, tieši būs finanšu pratība. Lai cilvēkam jau skolā tiek ielikta pamatizpratne par to, ka ir jāspēj salikt savu personīgo finanšu bilanci, lai mēneša beigās tā savelkas kopā, neaiziet mīnusos. Un jebkurā gadījumā, kad tev zvana un ļoti kārdinoši piedāvā kādu preci vai pakalpojumu, jo visi taču to lieto, svarīgi spēt pašam ar savu galvu padomāt, izvērtēt, vai tiešām to vajag, varbūt tomēr nevajag. Tāpat bažas raisa tas, ko redzam mobilo telefonu veikalos – cenu zīmēs labi pamanāma nevis produkta gala cena, bet gan mēneša maksa. Tas arī viltīgs gājiens.
Ne visos gadījumos tas ir saistīts ar kredītu – bieži tā ir pakāpeniska nomaksa bez piemaksas.
U. Telefonu funkcionalitāte ir līdzīga, lielākā daļa cilvēku neizjutīs atšķirību starp telefoniem, kas ir par 100 vai 800 eiro. Bet situācijā, kad par vienu mēnesī jāmaksā seši eiro, par citu, teiksim, 12, liekas, izmaksu atšķirības ir niecīgas, lai gan patiesībā faktiski cilvēks iztērējas neatbilstoši savām reālajām vajadzībām. Tādēļ saku, ka tiešām ļoti būtiski ir izglītot cilvēkus, lai prot vērtēt, analizēt, kritiski raudzīties uz piedāvājumiem.
Un tomēr, vai šādas kampaņas nav kā šāviens ar lielgabalu uz zvirbuļiem, jo, kā jau teicu, tie, kuriem aizdevumi tajā brīdī nav aktuāli, kampaņu nepamana un arī tad, kad naudu steidzami vajag, neko daudz nekavējas pie brīdinājumiem? Proti, vai daudz racionālāk nebūtu, ja kredītu izsniedzēji būtu tie, kas pārjautā, izvērtē, nofiltrē nedrošos?
U. Par šo jautājumu arī ir lielākās domstarpības ar nozari – PTAC rosina ieviest konkrētu slieksni, pēc kura būtu jāpieprasa papildu dokumentācija.
Ir tikai domstarpības? Diskusijas labāko risinājumu meklējumos nenotiek? Vai ir dialogs starp nozari un valsti?
U. Ir dialogs. Vēl pavisam nesen, pagājušā gada beigās, bija darba grupas sanāksme, mēs izdiskutējām vairākus jautājumus, tika panākta vienošanās, ka PTAC, pirms virzās tālāk ar vadlīnijām, lūdz skaidrojumu no Tieslietu ministrijas par to juridisko statusu.
Cik ļoti valstij jāiejaucas tajā, kādam mērķim cilvēks vēlas ņemt kredītu? Nupat radio raidījumā dzirdēju, ka PTAC vadītāja apšaubīja veselu virkni iemeslu kredīta ņemšanai. Viena lieta ir brīdināt no sekām, likt apdomāt, pavisam cita – ja sāk diktēt, ko darīt, ko ne.
P. Klienta izglītošanas kampaņu mērķis nav kaut kā norādīt vai pamācīt, kam aizņemties, kam neaizņemties. Katram indivīdam vajadzība var būt savādāka. Tāpēc savās kampaņās nekad nestāstām par iemesliem, mēs runājam par to, kāds ir produkts, kādas ir produkta īpašības.
Ir redzētas reklāmas, kas mudina aizņemties, lai nosvinētu.
P. Iespējams, ka tādas ir, taču tās noteikti nav 4finance reklāmas.
U. Piekrītu, ka katram cilvēkam pašam jāizvērtē, kādām vajadzībām aizņemties un vai vispār aizņemties. Bet, kā jau teicu, tāpēc šajā kampaņas lapā ir checklist – jautājumi, kas katram jāizvērtē. Otrs – saprotot, ka katram cilvēkam gan pašam jāvērtē, bet jāņem vērā, ka visās aizdevumu reklāmās parāda tikai to labo pusi – laimīgu cilvēku ar to mantu vai atpūtu ceļojumā, izbraucienā, bet nevis to, cik par to būs jāsamaksā.
Ar uzrakstu «aizņemies atbildīgi...» tātad nepietiek?
U. Kādreiz par to pasmejos, kad dzirdu, ka pēc skaistas radioreklāmas ātri noskaita tos obligātos brīdinājuma vārdus.
P. Es gribētu papildināt. Ja mēs runājam par produktu reklāmu, nevis izglītojošām kampaņām, reklāma kā tāda nemudina iegādāties produktu. Vajadzības cilvēkiem rodas spontāni, un attiecīgi klients izvēlas vai nu mūs, vai kādu citu aizdevēju, ar kā palīdzību savu vajadzību apmierinātu. Nav tā, ka, redzot aizdevuma reklāmu televīzijā, potenciālais klients nodomātu, ka viņam noderētu nauda – sākumā tātad ir vajadzība, tad skatās, kā to finansēt.
Ja redz, ka kaimiņam ir jauna mašīna, tūlīt arī pašam vajag.
P. Tad tieši jārunā par to, kas ir tas, kas rada vajadzību pēc kāda produkta. Patērētāju sabiedrības iezīmes pie mums aizvien vairāk novērojamas, bet šeit vainot kreditēšanu ļoti grūti, jo tā pati nevienu vajadzību nerada. Ir citi iemesli, kāpēc rodas vajadzība. Kreditēšana ir tikai instruments, kā to apmierināt.
Ievēroju, ka atšķiras tie cipari, ko dažādas puses nosauc, runājot par kredītu parādniekiem. PTAC min, ka kavētāji ir aptuveni trešdaļa, 4finance vadītājs pirms kāda laika intervijā teica, ka tikai 5%.
P. 4finance gadījumā ir tā, ka 90 dienu periodā aizdevumu atmaksā 95% klientu.
U. Var diskutēt par metodi, kā parādnieki tiek uzskaitīti. Tas, ko skatās PTAC, – ja cilvēks ir ņēmis kredītu uz 30 dienām un līdz šī perioda beigām to nav atdevis, tad skaidrs, ka viņš kaut ko savās saistībās līdz galam nav apdomājis.
Vai te arī nav stāsts par «vidējo temperatūru slimnīcā », proti, vieniem kredītdevējiem šie rādītāji var būt ļoti labi, citiem sliktāki, bet visus vērtē pēc vidējā rādītāja? Līdz ar to nav fokusa uz to, kā novērst nepilnības to kompāniju darbā, kuras savu klientu maksātspēju pārbauda nepilnīgi.
J.U. Tāpēc jau PTAC strādā pie papildu regulējuma. Likumā ir viens nosacījumu loks, kas jāievēro pie kredītu izvērtēšanas, šobrīd mēs saredzam, ka ir nepieciešams nedaudz stingrāks šis regulējums.
Cik liela kontrole no ministrijas puses ir pār PTAC darbu?
U. PTAC darbojas Ekonomikas ministrijas pārraudzībā.
Mēs komunicējam ar iestādes vadītāju, viņa arī ik pa laikam informē ministru par darbu virzību. Kā nozare vērtē tās uzrauga darbu?
P. Mēs vienmēr esam atvērti dialogam. Arī jautājumā par jau pieminēto kampaņu mēs bijām tie, kas proaktīvi uz šo dialogu gāja. Esam gatavi sarunām arī par jebkuru citu jautājumu. Protams, svarīgi, lai šīs sarunas ir konstruktīvas, lai tās nav vienvirziena, lai visām pusēm tiek dota iespēja būt uzklausītām, kaut kādā mērā ņemot vērā katra ieteikumus.
Raksta autors: Romāns Meļņiks
Avota informācija: Diena.lv
